Labdien! Apskatot www.infoski.lv lapu, manī prieku radīja, ka tā kļūst ''DZĪVĀKA". Maz pamazītēm no "ziņojomu dēļa" veidojas arī par sociālu mediju. Mani iedvesmoja raksts par „Snow Feel” vasaras aktivitātēm. Var un vajag ne tikai savrupi - savās lapās aktuālo turēt, bet likt vienkopus vairāk.
Un - kaut neesmu sporta funkcionāre, kā sportista mamma uzrakstīju savas pārdomas gan par ziemas sporta veida iespējām vasarā,
gan par to, kāpēc, manuprāt, kalnu slēpošana ir LIELISKA bērniem (neskatoties uz replikām: "Latvijā nav ne kalnu, ne ziemu." un vispār - šim "nemasveida" sportam naudas nav!)
Varbūt kādi vecāki, kas vēl lemj, - iedvesmosies un izvēlēsies savai atvasei nodarbības tieši uz KALNU slēpošanu.
Lai sportistiem izdodas vēl vairāk sasniegt un infoski lapa kļūst apdzīvotāka :)
Ilmāra Tauriņa mamma
Ilze Tauriņa
Vasaras beigās mans dēls Ilmārs sašutis vaicāja: „ kad man būs brīvlaiks vārdu tiešajā nozīmē?!” Jā, vasara bija TIK nometnēm un interesantām lietām pilna, ka bezmērķīgi laiskoties un garlaikoties nebija kad. Paldies slēpošanas kluba „ Traverss V” pieredzējušajiem treneriem Uldim un Lailai Volgemutiem! Lai saglabātu/ iegūtu veselīgu sportisko formu, vasarā jaunajiem sportistiem tika organizētas 4-as nometnes. Jau par senu tradīciju kļuvis pirms Jāņiem 2-u nedēļu nometne majestātiskā vietā - Īvandes muižā. Ko tik tur nedara: brauc ar divriteņiem pa gleznainām ārēm, orientējas mežos un draugos, organizē karnevālus, diskotēkas, glezno, „ tusē” :) .
Lieliski, ka neskatoties uz ekonomiskām svārstībām vecāku kontos, bērnu ir pārdesmit un ir iespēja spēlēt komandu spēles: futbolu, basketbolu, florbolu u.c. Bet lai pie izklaidējošām spēlēm tiktu , nākas riktīgi pasvīst lēkājot uz kastēm, skrienot krosiņus stadionā , staipoties pa paklājiņiem, ložņājot pa vingrošanas sienām u.t.t. Sajūta tāda, ka ĪVANDE Traversiešiem uz mūžu paliks sirdīs.
Nākošā nometne, dzirdot un respektējot bērnus un jauniešus - Ozolniekos. Ūdensslēpes, veiks, un visi citi ūdensrīki karstākajās vasaras dienās: kas, nu kas var būt labāks par šo???
Bet atkal – treneru vairāk kā 20 gados iegūtais un slīpētais viedums savieno izklaidi ( jā, jā,- ūdenssports ir sports, bet pamatdarbs ir ārpus ūdeņa) un – „ sausos” treniņus. Protams, ka varētu negribēties svīdināties, bet - trenere, psiholoģiski gudri saplāno dienu pēc hamburgermetodes: patīkamākais - ūdensprieki, darbs: skrituļslidošana,un „sausie „ fiziskie treniņi””, dienu noslēdzot ar sporta spēlēm un rotaļām.
Tā patika, ka bija jāorganizē vēl viena nometne Ozolniekos.
Bet kā gan kalnu slēpotāji bez sniega?! Kopš Lietuvā ir sniega halle ar kalnu, bērni brauc slēpot arī vasarā .
Šovasar jau 2 X bērni trenējās Lietuvā. Un – ir labi un jautri! Septembra beigās brauks atkal.
Tā kā vasaras treniņos brūnajām kājelēm muskuļi uzbriedināti , tad pelnīti var gaidīt „ saldo ēdienu” : rudens brīvlaikā – uz ALPIEM! Pa īstam izgaršot slēpošanas prieku!
Ja man būtu otrreiz iespēja nonākt 2006.gada septembrī , kad atļāvu dēlam izvēlēties sporta veidu un akceptēju viņa izvēli, darītu tāpat! Ir vismaz 5-as lietas, kas man patīk un ko uzskatu par vērtībām:
1. Treneri centrā liek bērnu daudzpusīgu attīstību. Nevis vecāku vai savas ambīcijas. Tas izpaužas tā, ka ĻOTI seko līdzi veselībai, lai nav par lielu slodze, lai izguļas augšanas periodā, neiebilst, ka trenējas arī citos sporta veidos (Ilmārs, piemēram, - arī vindsērfingā), atbalsta kolēģu organizētās sacensības (uz SKI-BOX mačiem no savas nometnes veda bērnus pat 400 km, lai piedalās).
2. Komandā iemāca lielisku komunikāciju gan starp vecumiem, gan dzimumiem.
Ja klubs ir liels, daudzsakitlīgs, tad ir mazajiem jāpalīdz, ar viņiem jārēķinās, jāiemācās respektēt vienam otru. Nevar nepamanīt, ka tiem puišiem un meitenēm , kas nometnēs mēnešiem sadzīvojuši un darbojušies blakus, „īpašajā vecumā” un vēlāk nav saskarsmju promlēmu. Pamatīga un patiesa „sociālā audzināšana „ praksē, ne tikai teorijā.
3. Veselība
Tā ir lieliska norūdīšanās: treniņi ir ārpus telpām. Pavasarī un rudenī Mežaparkā, ziemā – Siguldā , vasarā - skaistās vietās Latvijā. Un ko dara skābeklis organismam - to taču mēs, pieaugušie zinām. Arī tas, ka katru gadu treneri noorganizē padziļinātu medicīnisko izmeklēšanu LV Sporta dispanserī, kur profesionāli sporta ārtsi dod slodzi un tad mēra un vērtē bērnus, iesaka rīcības plānu treneriem un vecākiem, ir SUPERĪGI! Paldies par šo iespēju arī Slēpošanas savienības valdei!
4. Dzīvesveids uz mūžu.
Neatkarīgi no tā, kur un ko darīs mūsu bērni, kad būs pieauguši, esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņi ik pa laikam satiksies, lai kopā uzslēpotu Tatros, Alpos, vai tepat LV kalniņos. Un - baudīs slēpošanu. Viņiem nebūs jādomā - sarkanā, melnā trase, vai spēšu - viņi pārvalda slēpes un baudīs procesu.
Jau tagad redzams, ka kalnu slēpotāji- bērni ir ļoti draudzīgi. Neatkarīgi no tā, kurā klubā slēpo, kurā skolā mācās, kopā svin jubilejas, ar dažādām sportiskām lietām, viņi māk pašorganizēties aktivitātēm, Vienalga, uz kuru klubu vecāki vai treneri pārceļ bērnu, viņi tik un tā draudzējas un tiekas. (Dažreiz es nesaprotu- vai tad vecāki neredz, ka bērns ir daļa no kolektīva? Kāpēc dažus pārceļ kā lego klucīšus no klubiņa klubiņā??? Skolas tā nemaina, jo saprot, ko nozīmē iejušanās jaunā klasē…)
5. Man nav problēmu ar bērna vadāšanu.
Tas ir lieliski: treneri paši bērnus aizved uz Siguldu, atved, - man nav galva jālauza.
